hungghiepx
New member
Sēžu pie virtuves galda, pirksti vēl nedaudz trīc. Tīrā svētdiena, saule gozējas pa logu, un man ir sajūta, ka tūlīt nāks kaimiņiene Inese jautāt, vai viss labi. Jo es noteikti izskatos tā, it kā tikko būtu uzvarējusi loterijā. Vai arī zaudējusi prātu. Bet stāsts nav ne par pirmo, ne otro. Drīzāk par to, kā vienkārša darbošanās dīvānā pie alus pudeles pārvērtās par kaut ko... nu, pavisam nereālu.
Viss sākās piektdienas vakarā. Bija tipisks Latvijas rudens – lietus kā ar spaiņiem, tumšs jau pēc pieciem, un enerģija nulles līmenī. Es strādāju par grāmatvedi, tāpēc piektdienas vakars man nozīmē vienu – izslēgt smadzenes. Atvēru alu, iekritu savā rozā flīsa pidžamā (jā, tāda man ir, un tā ir ģeniāli mājīga) un sāku skrollēt tālruni. Kolēģis Jānis jau trešo reizi mēneša laikā pieminēja, ka viņš šad tad iemetot acī vienu platformu. Saki, ka tur neesot nekas sarežģīts, tīri tāda relaksācija. “Tikai pamēģini,” viņš teica, “varbūt tev arī būs tā kā man.”
Es ilgi pretojos. Man nav nekādu ilūziju par azartspēlēm – skolā mums rādīja dokumentālās filmas, kurās cilvēki zaudēja dzīvokļus. Bet piektdienas vakarā, kad reklāmas rāda vienu un to pašu? Nu, padomāju – eju vavada paskatīties, kas tas par zvēru. Reģistrācija aizņēma varbūt divas minūtes. Es pat pases numuru nemeklēju. Un tad es sēdēju un skatījos uz ekrānu, kurā bija kaut kādi simti – sarkani, zili, griežas, mirdz.
Pirmā pusstunda bija tipiska. Uzliku desmit eiro. Paskatījos, kā tas nozūd. Nākamie desmit. Arī zūd. Trešie desmit... palika. Pat uzvarēju kādus divdesmit. Bija tāda sajūta, it kā skatītos dīvainu mūzikas video – visu laiku notiek kaut kas, gaismiņas, skaņas. Bet nekas īpašs. Pēc stundas man bija atlikuši pieci eiro, un es nolēmu: “Labi, pēdējais grieziens un aiziet gulēt.”
Un tad tas notika.
Pēdējais grieziens atnesa nevis piecus eiro, bet asteņus simtus. Es izlēju alu tieši savai rozā pidžamai. Sēdēju kā stupa, skatījos uz skaitli, kas bez prāta mirgoja. Trīs naktī. Dzīvoklī klusums. Tikai aukstais alus lāse lāsei pil no krūškurvja uz grīdas. Domāju – jā, tagad ir īstais brīdis beigt. Izņemt šo naudu, nopirkt to jauno kombaini, par kuru sapņoju, un aizmirst.
Bet nē. Es neizņēmu.
Tā vietā es atkal sāku griezt.
Nākamā pusstunda bija kā atkarīga seriāla divas sērijas uzreiz. Dažreiz uzvarēju, dažreiz zaudēju. Bet sajūta bija dīvaina – nav tā, ka man ļoti vajag naudu. Man ir darbs, mans mazais Opelis uz ielas. Bet tā sajūta, kad ekrānā parādās uzvaru rinda... Tas ir kā pēc garas treniņa dienas, kad beidzot vari apgulties un tev ir tīra sirdsapziņa. Tikai šeit nav nekāda treniņa. Tikai risks.
Sestdienas rītā pamodos ar telefonu ciešā satvērienā. Es viņu pat neizlaidu no rokām pa nakti. Bilance? Nulle. Nulle eiro. Asteņi simti bija pazuduši, atstājot tikai rūgtu garšu mutē. “Esi muļķe,” es nodomāju. “Tipiska muļķe.” Bet interesanti – es nenožēloju. Es jutos... dzīva. Pirmo reizi pēc mēneša, kad darbs rit kā ierakstīts aplis, es jutu kaut ko. Tā pati adrenalīna strūkla, kas pumpējas, kad pabrauc garām avārijai.
Vakarā es atkal iegāju vavada. Bet šoreiz citādāk.
Es sev uzstādīju noteikumu – tikai piecdesmit eiro. Nevairāk. Tas ir tik, cik es iztērēju pārtikas preču veikalā divās dienās. Man nekas nebūs, ja es tos zaudēšu. Bet ja nu? Es izvēlējos vienu vienīgu spēli – veco labo frūktu stilu, tādu ķiršu un zvanu kombināciju. Griezu lēnām, ar pauzēm. Iedzēru tēju starp griezieniem. Kaut kādā brīdī sāku runāt ar sevi skaļi: “Esi nesteidzīga, Zane. Viņš nekur nepazudīs, tas tava zaļā banknote.”
Un tad notika kaut kas dīvaini burvīgs.
Es uzvarēju nelielu summu. Tad vēl vienu. Pēc stundas man bija nevis zaudējums, bet pluss trīsdesmit eiro. Nē, ne tūkstoši, ne jūras līmeņa villa. Bet man bija tīrais prieks. Es izņēmu šos trīsdesmit, nopirku sveces, vīna pudeli un pasūtīju picu. Tieši tā, vienkārši – sveces, vīns, pica un es savā mājīgajā dīvānā. Tajā brīdī es sapratu, kas patiesībā notika.
Tā nav nauda.
Tā ir sajūta, ka vari pārkāpt rītdienas pelēcību. Ka vari pateikt “un ko nu, kurš gan nevar?”. Es neatceros, kad pēdējo reizi kaut kas man sagādāja tik kraukšķīgi svaigu emociju. Protams, var jau teikt – azarts ir slikts, Tu zaudēsi kontroli. Jā, var. Bet es jūtu, ka tas ir tāpat kā ar alu – viens alus ir forši, pieci alus ir katastrofa.
Šodien ir svētdiena. Es pamodos, savācu savas domas, paēdu brokastis un vēlreiz iegāju savā profilā. Pārskatīju visas kustības. Kopumā esmu mīnusā, par kādiem piecdesmit eiro. Bet tas maksāja par to, kā es piektdien gandrīz nejauši ieraudzīju burvju triku. Reālām burvībām. Es nosmējos par to, cik traki tas izklausās. Bet zini, varbūt mēs visi pārāk daudz plānojam. Pārāk daudz baidāmies. Un vavada man parādīja tikai vienu vienkāršu lietu – dzīvē dažreiz ir vērts uzlikt visu uz vienu kartiņu, pat ja tā ir tikai rozā pidžama un viena alus pudele. Pagaidām.
Viss sākās piektdienas vakarā. Bija tipisks Latvijas rudens – lietus kā ar spaiņiem, tumšs jau pēc pieciem, un enerģija nulles līmenī. Es strādāju par grāmatvedi, tāpēc piektdienas vakars man nozīmē vienu – izslēgt smadzenes. Atvēru alu, iekritu savā rozā flīsa pidžamā (jā, tāda man ir, un tā ir ģeniāli mājīga) un sāku skrollēt tālruni. Kolēģis Jānis jau trešo reizi mēneša laikā pieminēja, ka viņš šad tad iemetot acī vienu platformu. Saki, ka tur neesot nekas sarežģīts, tīri tāda relaksācija. “Tikai pamēģini,” viņš teica, “varbūt tev arī būs tā kā man.”
Es ilgi pretojos. Man nav nekādu ilūziju par azartspēlēm – skolā mums rādīja dokumentālās filmas, kurās cilvēki zaudēja dzīvokļus. Bet piektdienas vakarā, kad reklāmas rāda vienu un to pašu? Nu, padomāju – eju vavada paskatīties, kas tas par zvēru. Reģistrācija aizņēma varbūt divas minūtes. Es pat pases numuru nemeklēju. Un tad es sēdēju un skatījos uz ekrānu, kurā bija kaut kādi simti – sarkani, zili, griežas, mirdz.
Pirmā pusstunda bija tipiska. Uzliku desmit eiro. Paskatījos, kā tas nozūd. Nākamie desmit. Arī zūd. Trešie desmit... palika. Pat uzvarēju kādus divdesmit. Bija tāda sajūta, it kā skatītos dīvainu mūzikas video – visu laiku notiek kaut kas, gaismiņas, skaņas. Bet nekas īpašs. Pēc stundas man bija atlikuši pieci eiro, un es nolēmu: “Labi, pēdējais grieziens un aiziet gulēt.”
Un tad tas notika.
Pēdējais grieziens atnesa nevis piecus eiro, bet asteņus simtus. Es izlēju alu tieši savai rozā pidžamai. Sēdēju kā stupa, skatījos uz skaitli, kas bez prāta mirgoja. Trīs naktī. Dzīvoklī klusums. Tikai aukstais alus lāse lāsei pil no krūškurvja uz grīdas. Domāju – jā, tagad ir īstais brīdis beigt. Izņemt šo naudu, nopirkt to jauno kombaini, par kuru sapņoju, un aizmirst.
Bet nē. Es neizņēmu.
Tā vietā es atkal sāku griezt.
Nākamā pusstunda bija kā atkarīga seriāla divas sērijas uzreiz. Dažreiz uzvarēju, dažreiz zaudēju. Bet sajūta bija dīvaina – nav tā, ka man ļoti vajag naudu. Man ir darbs, mans mazais Opelis uz ielas. Bet tā sajūta, kad ekrānā parādās uzvaru rinda... Tas ir kā pēc garas treniņa dienas, kad beidzot vari apgulties un tev ir tīra sirdsapziņa. Tikai šeit nav nekāda treniņa. Tikai risks.
Sestdienas rītā pamodos ar telefonu ciešā satvērienā. Es viņu pat neizlaidu no rokām pa nakti. Bilance? Nulle. Nulle eiro. Asteņi simti bija pazuduši, atstājot tikai rūgtu garšu mutē. “Esi muļķe,” es nodomāju. “Tipiska muļķe.” Bet interesanti – es nenožēloju. Es jutos... dzīva. Pirmo reizi pēc mēneša, kad darbs rit kā ierakstīts aplis, es jutu kaut ko. Tā pati adrenalīna strūkla, kas pumpējas, kad pabrauc garām avārijai.
Vakarā es atkal iegāju vavada. Bet šoreiz citādāk.
Es sev uzstādīju noteikumu – tikai piecdesmit eiro. Nevairāk. Tas ir tik, cik es iztērēju pārtikas preču veikalā divās dienās. Man nekas nebūs, ja es tos zaudēšu. Bet ja nu? Es izvēlējos vienu vienīgu spēli – veco labo frūktu stilu, tādu ķiršu un zvanu kombināciju. Griezu lēnām, ar pauzēm. Iedzēru tēju starp griezieniem. Kaut kādā brīdī sāku runāt ar sevi skaļi: “Esi nesteidzīga, Zane. Viņš nekur nepazudīs, tas tava zaļā banknote.”
Un tad notika kaut kas dīvaini burvīgs.
Es uzvarēju nelielu summu. Tad vēl vienu. Pēc stundas man bija nevis zaudējums, bet pluss trīsdesmit eiro. Nē, ne tūkstoši, ne jūras līmeņa villa. Bet man bija tīrais prieks. Es izņēmu šos trīsdesmit, nopirku sveces, vīna pudeli un pasūtīju picu. Tieši tā, vienkārši – sveces, vīns, pica un es savā mājīgajā dīvānā. Tajā brīdī es sapratu, kas patiesībā notika.
Tā nav nauda.
Tā ir sajūta, ka vari pārkāpt rītdienas pelēcību. Ka vari pateikt “un ko nu, kurš gan nevar?”. Es neatceros, kad pēdējo reizi kaut kas man sagādāja tik kraukšķīgi svaigu emociju. Protams, var jau teikt – azarts ir slikts, Tu zaudēsi kontroli. Jā, var. Bet es jūtu, ka tas ir tāpat kā ar alu – viens alus ir forši, pieci alus ir katastrofa.
Šodien ir svētdiena. Es pamodos, savācu savas domas, paēdu brokastis un vēlreiz iegāju savā profilā. Pārskatīju visas kustības. Kopumā esmu mīnusā, par kādiem piecdesmit eiro. Bet tas maksāja par to, kā es piektdien gandrīz nejauši ieraudzīju burvju triku. Reālām burvībām. Es nosmējos par to, cik traki tas izklausās. Bet zini, varbūt mēs visi pārāk daudz plānojam. Pārāk daudz baidāmies. Un vavada man parādīja tikai vienu vienkāršu lietu – dzīvē dažreiz ir vērts uzlikt visu uz vienu kartiņu, pat ja tā ir tikai rozā pidžama un viena alus pudele. Pagaidām.
